4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

ELIGARD 22,5 mg indicēts progresējoša hormonatkarīga priekšdziedzera vēža ārstēšanai un augsta riska lokalizēta un lokāli progresējoša hormonatkarīga priekšdziedzera vēža ārstēšanai kombinācijā ar staru terapiju.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Pieaugušiem vīriešiem

ELIGARD 22,5 mg drīkst ievadīt kvalificēta veselības aprūpes speciālista (ar atbilstošu pieredzi atbildes reakcijas uz terapiju kontrolē) uzraudzībā.

ELIGARD 22,5 mg ievada vienas zemādas injekcijas veidā ik pēc trīs mēnešiem. Injicētais šķīdums izveido kompaktu zāļu atbrīvošanās depo un nodrošina pastāvīgu leiprorelīna acetāta izdalīšanos trīs mēnešus.

Progresējoša priekšdziedzera vēža terapija ar ELIGARD 22,5 mg, kā likums, ir ilgstoša, to nevar pārtraukt, ja tikko iestājusies remisija vai vērojama uzlabošanās.

ELIGARD 22,5 mg var lietot kā neoadjuvantu vai adjuvantu terapiju kombinācijā ar staru terapiju augsta riska lokalizēta un lokāli progresējoša priekšdziedzera vēža ārstēšanai.

Atbildes reakcija uz terapiju ar ELIGARD 22,5 mg jākontrolē pēc klīniskiem rādītājiem un prostatas specifiskā antigēna (PSA) līmeņa serumā. Klīniskos pētījumos konstatēja, ka vairumam pacientu bez orhektomijas pirmo trīs terapijas dienu laikā palielinājās testosterona līmenis, pēc tam 3 – 4 nedēļu laikā tas pazeminājās zem medicīniskās kastrācijas līmeņa. Šāds līmenis saglabājas visu terapijas laiku (< 1% testosterona paaugstināšanās). Gadījumā, ja pacienta atbildes reakcija ir „suboptimāla”, jāpārliecinās, ka seruma testosterona līmenis sasniedzis vai saglabājies kastrācijas līmenī. Tā kā nepareizas sagatavošanas, šķīdināšanas vai ievadīšanas dēļ var zust ELIGARD 22,5 mg efektivitāte, gadījumos, kad ir aizdomas par nepareizu rīcību ar zālēm vai tā ir apstiprinājusies, jānosaka testosterona līmenis pacienta organismā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pacientiem ar metastātisku, pret kastrāciju rezistentu priekšdziedzera vēzi, kuriem nav veikta ķirurģiska kastrācija un kuri saņem GnAH agonistus, tādus, kā leiprorelīns un, kuri saņem androgēnu biosintēzes inhibitoru vai androgēnu receptoru inhibitoru terapiju, ārstēšanu ar GnAH agonistiem var turpināt.

Pediatriskā populācija

ELIGARD 22,5 mg drošums un efektivitāte, lietojot bērniem no 0 līdz 18 gadiem, nav pierādīta (skatīt arī 4.3. apakšpunktu).

Īpašas pacientu grupas

Pacientiem ar aknu vai nieru funkcijas traucējumiem klīniskie pētījumi nav veikti.

Lietošanas veids

Sagatavot, šķīdināt un ievadīt ELIGARD 22,5 mg drīkst tikai veselības aprūpes speciālisti, kas ir pazīstami ar šo procedūru. Stingri jāievēro atšķaidīšanas un ievadīšanas norādījumi (skatīt 4.4. un 6.6. apakšpunktu). Nepareizi sagatavotu zāļu ievadīšana nav atļauta.

Abu pilnšļirču saturs jāsajauc tieši pirms ELIGARD 22,5 mg ievadīšanas subkutānas injekcijas veidā.

Pamatojoties uz datiem, kas iegūti pētījumos ar dzīvniekiem, kategoriski jāizvairās no intraarteriālām vai intravenozām injekcijām.

Tāpat kā ordinējot citas subkutāni injicējamās zāles, injekcijas vieta periodiski jāmaina.

4.3. Kontrindikācijas

ELIGARD 22,5 mg ir kontrindicēts sievietēm un bērniem.

Paaugstināta jutība pret leiprorelīna acetātu, citiem gonadotropīna atbrīvotājhormonu (GnAH) agonistiem vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pacientiem, kuriem iepriekš veikta orhektomija (tāpat kā citi GnAH agonisti, ELIGARD 22,5 mg pēc ķirurģiskās kastrācijas neizraisa tālāku testosterona līmeņa pazemināšanos serumā).

Kā vienīgā priekšdziedzera vēža terapija pacientiem ar muguras smadzeņu kompresiju vai pierādītām metastāzēm muguras smadzenēs (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Pareiza atšķaidīšana: ziņots par nepareizu rīcību ar zālēm, kas var notikt jebkurā sagatavošanas procesa posmā un kas var potenciāli izraisīt efektivitātes zudumu. Stingri jāievēro atšķaidīšanas un ievadīšanas norādījumi (skatīt 6.6. apakšpunktu). Iespējamas vai apstiprinātas nepareizas rīcības gadījumos pacienti atbilstoši jānovēro (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Androgēnu līmeņa pazemināšanās dēļ var pagarināties QT intervāls:

Ja pacienta anamnēzē ir QT intervāla pagarināšanās riska faktori vai ja pacients vienlaikus saņem zāles, kas var pagarināt QT intervālu (skatīt 4.5. apakšpunktu), pirms sākt ELIGARD 22,5 mg lietošanu, ārstam jāizvērtē ieguvuma un riska attiecība, arī torsades de pointes iespējamība.

Kardiovaskulārās slimības: ziņots par paaugstinātu miokarda infarkta, pēkšņas kardiālas nāves un insulta risku saistībā ar GnAH agonistu lietošanu vīriešiem. Pamatojoties uz ziņoto izredžu attiecību, risks ir neliels, un, lemjot par ārstēšanu pacientiem ar priekšdziedzera vēzi, tas rūpīgi jāizvērtē vienlaicīgi ar kardiāla riska faktoriem. Pacienti, kuri saņem GnAH agonistus, ir jānovēro, vai neparādās tādi simptomi un pazīmes, kuri liecina par kardiovaskulāras slimības attīstību, un jāārstē atbilstoši esošai klīniskajai praksei.

Pārejoša testosterona koncentrācijas paaugstināšanās: leiprorelīna acetāts, tāpat kā citi GnAH agonisti, pirmās ārstēšanas nedēļas laikā īslaicīgi paaugstina testosterona, dihidrotestosterona un skābās fosfatāzes koncentrāciju serumā. Pacientiem var pasliktināties jau esošie simptomi vai parādīties jauni, to vidū sāpes kaulos, neiropātija, hematūrija, urīnizvadkanāla un urīnpūšļa obstrukciju (skatīt 4.8. apakšpunktu). Turpinot terapiju, šie simptomi parasti mazinās.

Jāapsver atbilstoša antiandrogēnu papildus ordinēšana trīs dienas pirms leiprorelīna acetāta terapijas uzsākšanas; terapija jāturpina pirmo divu līdz trīs nedēļu laikā. Ir zināms, ka šāda terapija samazina sākotnējā testosterona līmeņa paaugstināšanās sekas.

Pēc ķirurģiskās kastrācijas ELIGARD 22,5 mg vīriešu dzimuma pacientiem turpmāko testosterona līmeņa samazināšanos serumā neizraisa.

Kaulu blīvums: medicīnas literatūrā ir ziņots par kaulu blīvuma samazināšanos vīriešiem pēc orhektomijas vai terapijas ar GnAH agonistiem (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Antiandrogēnu terapija ievērojami paaugstina osteoporozes izraisītu lūzumu risku. Par to pieejams ļoti ierobežots datu daudzums. Osteoporozes izraisītus lūzumus konstatēja 5% pacientu pēc 22 mēnešus ilgas farmakoloģiskas androgēnu supresijas un 4% pacientu pēc 5-10 gadus ilgas terapijas. Osteoporozes izraisītu lūzumu risks parasti ir lielāks nekā patoloģisko lūzumu risks.

Bez ilgstoša testosterona deficīta, osteoporozes attīstību var ietekmēt arī vecums, smēķēšana un alkoholisko dzērienu lietošana, aptaukošanās un mazkustīgs dzīvesveids.

Hipofīzes apopleksija: pēcreģistrācijas uzraudzības laikā retos gadījumos pēc GnAH lietošanas ir ziņots par hipofīzes apopleksiju (hipofīzes infarktam sekundārs klīniskais sindroms), kas lielākajā daļā gadījumu konstatēta 2 nedēļu laikā no pirmās devas ievadīšanas, bet dažos gadījumos – pirmās stundas laikā. Šajos gadījumos hipofīzes apopleksija izpaudās kā pēkšņas galvassāpes, vemšana, redzes izmaiņas, oftalmoplēģija, garīgā stāvokļa izmaiņas un dažreiz kardiovaskulārs kolapss.  Nepieciešama neatliekama palīdzība.

Vielmaiņas izmaiņas: ziņots par hiperglikēmiju un paaugstinātu diabēta risku vīriešiem, kuri saņem GnAH agonistus.  Hiperglikēmija var liecināt par cukura diabēta attīstību vai glikēmijas kontroles pasliktināšanos pacientiem ar diabētu. Pacientiem, kuri saņem GnAH agonistus, periodiski jākontrolē glikozes līmenis asinīs un/vai glikolizētais hemoglobīns (HbA1c) un jāārstē atbilstoši hiperglikēmijas vai diabēta terapijas esošai praksei. Vielmaiņas izmaiņas, kas saistītas ar GnAH agonistu, var ietvert arī taukaino hepatozi.

Krampji: pēcreģistrācijas laikā ir ziņots par krampjiem pacientiem ar vai bez predisponējošiem faktoriem anamnēzē, kuri saņēma leiprorelīna acetāta terapiju. Krampji jāārstē atbilstoši esošai klīniskajai praksei.

Idiopātiska intrakraniāla hipertensija: ir ziņots par idiopātisku intrakraniālu hipertensiju (pseudotumor cerebri) pacientiem, kuri saņēma leiprorelīnu. Pacienti jābrīdina par idiopātiskas intrakraniālas hipertensijas pazīmēm un simptomiem, tostarp stiprām vai atkārtotām galvassāpēm, redzes traucējumiem un troksni ausīs. Ja rodas idiopātiska intrakraniāla hipertensija, jāapsver leiprorelīna lietošanas pārtraukšana.

Smagas nevēlamas ādas reakcijas: saistībā ar leiprorelīna lietošanu ir ziņots par smagām nevēlamām ādas reakcijām (severe cutaneous adverse reactions, SCAR), tai skaitā Stīvensa-Džonsona sindromu (Stevens-Johnson syndrome, SJS) un toksisko epidermas nekrolīzi (TEN), kas var būt dzīvībai bīstamas vai letālas. Recepšu izrakstīšanas laikā pacienti jāinformē par pazīmēm un simptomiem un rūpīgi jānovēro, vai viņiem neparādās smagas ādas reakcijas. Ja parādās pazīmes un simptomi, kas liecina par šīm reakcijām, leiprorelīna lietošana nekavējoties jāpārtrauc un jāapsver alternatīva ārstēšana (ja nepieciešams).

Citi notikumi: GnAH agonistu lietošanas laikā ziņots par urīnizvadkanāla obstrukcijas un muguras smadzeņu kompresijas gadījumiem, kas varētu izraisīt paralīzi ar vai bez fatālām komplikācijām. Ja attīstās muguras smadzeņu kompresija vai nieru mazspēja, jāsāk šo komplikāciju standarta terapija.

Pacienti ar mugurkaula un/vai galvas smadzeņu metastāzēm, kā arī pacienti ar urīnceļu obstrukciju pirmo terapijas nedēļu laikā rūpīgi jākontrolē.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Farmakokinētiski zāļu mijiedarbības pētījumi ar ELIGARD 22,5 mg nav veikti. Nav ziņots par jebkādu mijiedarbību starp leiprorelīna acetātu un citām zālēm.

Tā kā androgēnu līmeni pazeminošas terapijas dēļ var pagarināties QT intervāls, vienlaicīga ELIGARD 22,5 mg un zāļu, par kurām zināms, ka tās pagarina QT intervālu vai spēj izraisīt torsades de pointes, piemēram, IA grupas pretaritmijas līdzekļu (piemēram, hinidīna vai dizopiramīda), III grupas antiaritmisko līdzekļu (piemēram, amiodarona, sotalola, dofetilīda vai ibutilīda), metadona, moksifloksacīna, antipsihotisko līdzekļu u. c. lietošana rūpīgi jāizvērtē (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.6.  Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Nav piemērojama, jo ELIGARD 22,5 mg sievietēm ir kontrindicēts.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Pētījumi par ELIGARD 22,5 mg ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus nav veikti.

Spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus var ietekmēt tādas iespējamas blakusparādības kā nogurums, reibonis un redzes traucējumi, taču šos simptomus var izraisīt arī pamatslimība.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Blakusparādības, ko parasti novēro ELIGARD 22,5 mg lietošanas laikā, parasti ir saistītas ar leiprorelīna acetāta specifisko farmakoloģisko iedarbību, proti, noteiktu hormonu līmeņa paaugstināšanos vai pazemināšanos. Visbiežāk ziņotās blakusparādības ir karstuma viļņi, slikta dūša, savārgums un nogurums, kā arī pārejošs lokāls kairinājums injekcijas vietā. Vieglus vai vidēji smagus karstuma viļņus novēroja 58% pacientu.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Pacientiem ar progresējošu priekšdziedzera vēzi ELIGARD 22,5 mg klīnisko pētījumu laikā ziņots par zemāk minētajām nevēlamajām blakusparādībām. Blakusparādības pēc biežuma klasificētas šādi: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži  (no ≥ 1/100 līdz < 1/10); retāk  (no ≥ 1/1 000 līdz < 1/100); reti (no ≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000) un ļoti reti (< 1/10 000), nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem).

1. tabula. Nevēlamās blakusparādības ELIGARD klīniskos pētījumos
Infekcijas un infestācijas
bieži	nazofaringīts
retāk	urīnceļu infekcija, lokāla ādas infekcija
Vielmaiņas un uztures traucējumi
retāk	cukura diabēta pasliktināšanās
Psihiskie traucējumi
retāk	neparasti sapņi, depresija, samazināta dzimumtieksme
Nervu sistēmas traucējumi
retāk	reibonis, galvassāpes, hipoestēzija, bezmiegs, garšas traucējumi, ožas traucējumi, vertigo
reti	patoloģiskas patvaļīgas kustības
nav zināms	idiopātiska intrakraniāla hipertensija (pseudotumor cerebri) (skatīt 4.4. apakšpunktu)
Sirds funkcijas traucējumi
nav zināms	QT intervāla pagarināšanās (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu)
Asinsvadu sistēmas traucējumi
ļoti bieži	karstuma viļņi
retāk	hipertensija, hipotensija
reti	sinkope, kolapss
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības
retāk	iesnas, elpas trūkums
nav zināms	intersticiāla plaušu slimība
Kuņģa un zarnu trakta traucējumi
bieži	slikta dūša, caureja, gastroenterīts/kolīts
retāk	aizcietējums, sausa mute, dispepsija, vemšana
reti	vēdera uzpūšanās, atraugas
Ādas un zemādas audu bojājumi
ļoti bieži	ekhimoze, eritēma
bieži	nieze, svīšana naktī
retāk	roku svīšana, pastiprināta svīšana
reti	alopēcija, ādas izsitumi
nav zināms	Stīvensa-Džonsona sindroms/toksiska epidermas nekrolīze (SJS/TEN) (skatīt 4.4. apakšpunktu), toksiski ādas izsitumi, daudzformu eritēma
Skeleta, muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
bieži	artralģija, sāpes ekstremitātēs, mialģija, drebuļi, vājums
retāk	muguras sāpes, muskuļu krampji
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
bieži	reta urinācija, apgrūtināta urinācija, dizūrija, niktūrija, oligūrija
retāk	urīnpūšļa spazmas, hematūrija, bieža urinācija, urīna aizture
Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības
bieži	pastiprināts krūšu jutīgums, testikulāra atrofija, sāpes sēklinieku apvidū, neauglība, krūts dziedzeru palielināšanās, erektilā disfunkcija, samazināts dzimumlocekļa izmērs
retāk	ginekomastija, impotence, testikulāri traucējumi
reti	sāpes krūtīs
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
ļoti bieži	nogurums, dedzināšana injekcijas vietā, parestēzija injekcijas vietā
bieži	savārgums, sāpes injekcijas vietā, zilums injekcijas vietā, durstoša sajūta injekcijas vietā
retāk	nieze injekcijas vietā, sacietējums injekcijas vietā, letarģija, sāpes, drudzis
reti	čūlošanās injekcijas vietā
ļoti reti	nekroze injekcijas vietā
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi
bieži	hematoloģiska rakstura izmaiņas, anēmija
Izmeklējumi
bieži	paaugstināts kreatinīnfosfokināzes līmenis asinīs, pagarināts koagulācijas laiks
retāk	paaugstināts alanīnaminotransferāzes līmenis asinīs, paaugstināts triglicerīdu līmenis asinīs, pagarināts protrombīna laiks, ķermeņa masas pieaugums

 

Citas nevēlamas blakusparādības, par kurām ziņots leiprorelīna acetāta lietošanas laikā, ir perifēriska tūska, plaušu embolija, sirdsklauves, mialģija, muskuļu vājums, izmainīta ādas jutība, drebuļi, izsitumi, amnēzija un redzes traucējumi. Pēc ilgstošas šīs grupas zāļu lietošanas novērota muskuļu atrofija. Retos gadījumos pēc īslaicīgas un ilgstošas iedarbības GnAH agonistu lietošanas ziņots par iepriekš eksistējošu hipofīzes apopleksiju. Saņemti reti ziņojumi par trombocitopēniju un leikopēniju. Ziņots par glikozes tolerances izmaiņām.

Pēc GnAH agonistu analogu lietošanas tika ziņots par krampjiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Lokālas blakusparādības, par kurām ziņots pēc ELIGARD 22,5 mg injekcijas, ir raksturīgas zālēm, kas ievadāmas zemādas injekciju veidā.

Visumā šīs lokālās blakusparādības pēc subkutānas injekcijas ir viegli izteiktas un tiek raksturotas kā īslaicīgas.

Pēc GnAH agonistu analogu lietošanas reti ziņots par anafilaktiskām/anafilaktoīdām reakcijām.

Kaulu blīvuma izmaiņas

Medicīniskajā literatūrā ir ziņots par kaulu blīvuma samazināšanos vīriešiem pēc orhektomijas vai terapijas ar GnAH agonistiem. Tāpēc var pieņemt, ka, ilgstoši lietojot leiprorelīna acetātu, varētu sagaidīt osteoporozes pazīmju manifestēšanos. Informāciju par paaugstinātu osteoporozes izraisītu lūzumu risku skatīt 4.4. apakšpunktā.

Slimības pazīmju un simptomu pastiprināšanās

Pirmo dažu nedēļu laikā ārstēšana ar leiprorelīna acetātu var izraisīt slimības pazīmju un simptomu pastiprināšanos. Ja pasliktinās mugurkaula metastāzes un/vai urīnceļu obstrukcija, vai hematūrija, var parādīties tādas neiroloģiskas problēmas, kā apakšējo ekstremitāšu vājums un/vai parestēzijas, vai urīnceļu simptomu pasliktināšanās.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

ELIGARD 22,5mg neizraisa atkarību, tāpēc apzināta pārdozēšana nav iespējama. Nav ziņu par ļaunprātīgu leiprorelīna acetāta lietošanu vai pārdozēšanu klīniskā praksē, tomēr gadījumos, kad šāda pārdozēšana varētu būt iespējama, iesaka novērošanu un simptomātisku uzturošo terapiju.